19.05.2014 111. diena 63.1 kg
Liela glāze zaļā kokteiļa, šodien iemācos, ka sāls uzlabo kokteiļa garšu. Kafija ar medu. Tās visas brokastis.
Dušā izmēģinu ieziešanos ar medu.
Spēks nav nemaz, līdz pusdiviem sēžu pie datora, darbojos ar www.curantur.lv, vēlāk piespiežu sevi iziet saulē, pretim savam skolas bērnam uz autobusu. Pa ceļam nopērku veikalā kārumus – mandeles, žāvētas plūmes, saulespuķu sēklas, biezpienu, žāvētu foreli. Bērniem jau kuro dienu mājās nav pat cepumu, ko turpinu apzināti nepirkt. Kad puikam paziņoju šo faktu, viņš tikai norausta plecus – nu un kas?
Vēlāk zupa, vakarā steiks, es pagaršoju pāris nelielas šķēles cepto kartupeļu, ko gatavoju ģimenei. Agri vakarā atkal jūtu, ka nav spēka, pat ja pagulēju pietiekami no rīta. Palīgā! Gribu spēku, gribu prieku, jāraksta Natašai!
20.05.2014 112. diena SALDĀ DZĪVE
Šodien es Tev varu pastāstīt par savu varoņdarbu. Rīts man sākās ar 45 minūšu jogu, zaļo kokteili (kāposts, seleriju kāti un gurķis) un kafiju. Nu, vai pārsteidzu? Jogojot un pēc tam man bija tik labas sajūtas! Gan gandarījums, gan lieliskā Pēc sajūta, kad fiziski sajūti, ka esi padarbojies sev. Un vēl pēc tam, taisot savas presītes un atspiedienus, domāju – varbūt es savu depresiju un nespēku esmu tikai izdomājusi? Varbūt man nemaz nav depresija? Tad atkal prāts jautā pretim – bet kāpēc no rītiem spēka nav? Pati sev atbildu – varbūt, ka cukurs pietrūkst. Bet īstenībā zinu, ka medus, ko patērēju lielos daudzumos, noteikti apgādā manu organismu ar pietiekamu fruktozes, glikozes, saharozes u.c. medū esošo cukuru daudzumu.
Lai gan īstā atbilde vēl man rokā nav, mana nojauta vedina, ka vaina (mans fiziskais un emocionālais nespēks) meklējama manās praktiski neesošajās fiziskajās aktivitātēs. Jo, tiklīdz piespiežu sevi izkustēties, tā arī asinis sāk riņķot straujāk un prāts paliek priecīgāks. Gribētu jau gan apsolīt Tev, ka ar šodienu apņemos vingrot katru dienu. Bet labāk nesolīšu, lai pašai pēc tam nav jāskumst, ka atkal vienu solījumu neesmu pildījusi.
Bet šodienas atklājums man ir – ka ne mans Zn, ne Mg, ne C vitamīns, ne zivju eļļa kopā ņemti ar visiem zaļajiem kokteiļiem nevar pacelt manu laimes sajūtu, kamēr es pati sevi būšu ieslodzījusi nemitīgā domu, žēluma un fiziskā kūtruma ritenī. Un tikai manis pašas spēkos ir no tā sevi izcelt laukā. Kā Minhauzenam sevi aiz matiem no purva izvilkt…
Vai tas nozīmē, ka manam GAPS eksperimentam nav nozīmes? Uj, to gan nekad neteikšu, jo tieši GAPS un tiekšanās uz iespējami veselīgu dzīvesveidu, mani ir atvedis līdz šodienas domām un sapratnei. Varbūt brīdī, kad manam organismam vairs nav daudz ko kārtot fiziskajā līmenī, beidzot ir sākusies mana emocionālā atveseļošanās? Lai secinātu, ka ārējiem faktoriem, tai skaitā diētai, ir mazsvarīga loma? Nē, lai secinātu, cik brīnišķīgi ir atmosties veselā un atjaunotā ķermenī.
Miers Tavā sirdī un miers Tavā dzīvē – ar šādiem vārdiem beidzās mana šī rīta jogas nodarbība. To arī Tev novēlu.
Bet vakarā es beidzot atveru Natašas grāmatu, lai smeltos idejas kādām garšīgām receptēm. Un atrodu. Crѐme caramel à la GAPS. Vienkāršāk nevar būt, un ir garšīgi (saldi) un veselīgi. Lasi par manu saldo grēku šeit. Visa ģimene ēd (labāk siltu, kā tikko no krāsns) un brīnās, klāt pielieku zemenes (bet tās par skābu) un skābo krējumu. Bilde arī tapa, lai gan nekāda augstā māksla jau tā nav.
Ar puiku nomēģinām arī Gogol-mogoli à la GAPS. Olu dzeltenumi plus medus. Sakuļas gan ne tik viegli, kā ar cukuru, palīgā jāņem mikseris. Toties divatā knapi varam pieveikt saldo kārumu, kas reizē pilns vērtīgām barības vielām, gan reizē tik salds, ka vairāk nevar, un uz brīdi aiztaisa ciet mūsu pēc salduma izslāpušās garšas kārpiņas.
Uz šī saldā viļņa mandeļmaizes vietā uzcepu sev Mandeļmiltu cepumus. Mīkla mans autordarbs – samaisa mandeļu miltus, olas, sviestu, medu, magones, saulespuķu sēkliņas, sezama sēkliņas. Uz pannas saspiež mazus plācenīšus un cep nelielā karstumā (150 grādi), kamēr zeltaini brūni.
Pēc visiem šiem kārumiem no veikala atnestās šokolādes konfektes, Lācīti-Ķepainīti ieskaitot, paliek neaiztiktas. Fakts.
21.05.2014 113. diena
Zaļais kokteilis brokastīs. Šodien sajūtu, kā sāp muskuļi pēc vakardienas. Tā ir laba sajūta, un secinu, ka gribas vēl.
Lielais gājiens/brauciens pēc zaļumiem. Top arī ceptas akniņas vakariņām. Bērni neparakstās. Artišoks arī atkal manā galdā. Iemērcu mandeles, tās varu grauzt visu dienu.
22.05.2014 114. diena
Jogai šorīt 20 min. Neskatoties uz spožo sauli aiz loga, pa dienu atkal sačīkstu, un vakarā vīram uzplijos ar savu depresiju un visām ar to saistītajām emocijām. Zinu jau zinu, ka mani tā dēvētās depresijas uzplūdi mēdz sakrist ar hormonālo ciklu. Un tad īstenībā ir dubultsmagi, bet šoreiz ļoti nopietni pati sevi neņemu. Bet tik un tā – jūtos kā jūtos. Un jautāju sev, kāpēc. Vakarā ģimene mani izvelk nelielam izbraucienam ar riteni. Tikai laukā, jau esot uz riteņa, un iegrimstot ceriņu smaržas mākonī, es saprotu un sajūtu, cik tas ir labi un man nepieciešams. Kustības, svaigs gaiss, smaržas, saule. Atbraucot atpakaļ, vēl varu 3 stundas līdz vēlai naktij nostrādāt pie raksta.
Pa dienu sataisu vinegretu (bez kartupeļiem). Līdz solītajām nopietnajām Natašas receptēm no GAPS grāmatas vēl neesmu tikusi (Saldo dzīvi neskaitām kā nopietnu kulinārijas paraugdemonstrējumu) . Ieraudzēju kefīru.
23.05.2014 115. diena
Jogai šorīt 30 min. Vingrojot iedomājos, ka vairs nejūtu muguras sāpes, lai gan visu nedēļu strādāju ar datoru, gatavojot rakstu par ausu sāpēm bērniem. Pēc jogas vēl uztaisu savas presītes, roku muskuļi gan jau noguruši, taisot n-tās Čataranga Dandasanas. Kaut kā piefiksēju, ka kustēšanās mani sāk ievilkt. Jo vairāk dari, jo vairāk gribas. Un es zinu to vietu, jo tur esmu agrāk bijusi. Tikai vienā brīdī viss aizgāja ārpus manas kontroles…
Šodien arī ievēroju, ka mans mandeļu miltu cepumu trauks krītas visai lēnām. Tikai pa retam atceros paņemt kādu pie tējas. Likās, ka pēc izcepšanas nu tik ēdīšu un ēdīšu, bet, re, organisms jau sen atradis no šādām lietām un pēc Saldās dienas (20.05) uzdzīves kādu laiku nu ir miers.
Šodien secinu, ka no Zaļā Kokteiļa veselīgais rīta dzēriens ir sen pārvērties par Zaļajām Brokastīm. Vīrs spiež sulu no brokoļiem un visa zaļā, kas ir mājās, pieliek arī kviešu dīgstu asnus, beigās kokteilis ir tāds visai biezs, un no tā var sajusties paēdis. Tāpēc es brīnos, ka vakaros vairs nekārojas svaigus salātus, un pieķeru sevi pie domas, ka tie sen mājās nav gatavoti. Jāatceras, ka bērni ne katru dienu saņemas kokteilim, tāpēc viņiem vakariņās salāti būtu jāgatavo obligāti.
Šopēcpusdien ar dēlu esam nolēmuši ar riteņiem braukt barot pīles, kas mums palīdzēs noēst mājās sakaltēto maizi. Vairs neceļas roka cept Pain perdu jeb Pazaudēto maizi. Piens, baltmaizes, cukurs nu nav tā labākā kombinācija, ko bērniem novēlētu. Lai gan zinu, ka garšīgi, arī man joprojām gribētos tādā zeltainā, siltā un saldā maizes šķēlītē iekosties. Bet manas zināšanas un apņemšanās šobrīd ir lielākas par kāri. Bet pīles būs priecīgas. Un man atkal daudz skaistu bilžu, ko likt mājas lapā.
Un šodien esmu iztikusi bez kafijas!
