19.04.2014 81. diena
Sāku domāt, vai man gribas vairs skaitīt dienas, jo neredzu vajadzību ko mainīt savos ēšanas paradumos. Viss rit viegli it kā pats no sevis – nepārpūloties ar ēst gatavošanu speciāli sev. Vien ēdu, nedaudz piedomājot.
20.04.2014 82. diena
Zaļais rīta kokteilis.
Priecīgas Lieldienas! Lai dzīvo olu kaujas un olu ēšana. Garšīgi arī bez majonēzes. Ciemos Lieldienās pie manas vecāku un arī māsas ģimenes vairs nevies nebrīnās, ka neēdu kartupeļus un kēksu, lai gan skaidrošanas darbus plašākā ģimenē, ko labi ēst un ko ne, tik plaši neesmu izvedusi. Toties pilnām mutēm loku iekšā kāpostus, kādus tikai mana mamma prot pagatavot. Neatsakos arī no medījuma gaļas (stirna) un sālīta laša, atrodu arī riekstus uz galda. Mamma jautā man, kurš margarīns labāks Flora vai Delma, televizorā sakot Flora:) Ideju izmest laukā abus viņa klusām apdomā, bet redzu, ka piekrišanas nebūs. Aizdomājos, cik bēdīgi ir, ka sabiedrības pārdošanas kampaņas daudzu desmitu gadu garumā spējušas iznīdēt mūsu vecāku iedzimto gudrību, un viņiem ideja cept cūku taukos, kā bijis pierasts paaudzēs, liekas vismaz dīvaina.
Pati par sevi dabūnu pasmaidīt, kad Siguldas Elvi paķeru savu kārumu – glazētās kukurūzas nūjiņas, 3 pakas, lūdzu. Tikai pēc brīža aptveru, ka es tās neēdīšu. Labi, ka maniem bērniem mantots mans kārais zobs, vismaz kukurūza neaizies postā.
21.04.2014 83. diena
Zaļais kokteilis brokastīs.
Alfas Rimi Zupas restorānā notiesāju Soļanku. Pirms izdaru izvēli, jautāju, vai zupā ir kartupeļi. Protams, ir. Toties man laipni paskaidro, ka kartupeļu nav vistas gaļas zupā, bet to vietā ir makaroni vai rīsi. Nesāku pārdevējam lasīt lekciju par GAPS diētu un priecīgi paņemu milzu Soļankas šķīvi, ar bagātīgu krējuma karoti klāt. Toties bez maizes. Mājās mērcētas mandeles ir mans lielais našķis, un, protams, esot Latvijā, nevaru nepagaršot kādu rūgto šokolādi, Laimas rūgtā ar riekstiem un cidonijām būs laba diezgan (70%).
22.04.2014 84. diena
Mīksta ola brokastīs, pirms dodos uz Rīgu. Aizdomas, ka pusdienas man šodien atkal izpaliks, tāpat kā zaļais kokteilis. Tomēr nē – pusdienas Dzirnavu Lido, kāpostu tītenis, mājas jogurts ar zemenēm. Aizdomīgi salds.
Ejot uz vilcienu Rīgā, ieraugu kaut ko neparastu, tiesa gan, neparastu tieši Rīgai – skrienošu vīrieti ar bērnu ratiem. Norvēģijā tas jau tik ierasts, ka pat liekas norma. Man prieks, ka arī līdz Rīgai atnākušas šādas veselīgā un aktīvā dzīvesveida vēsmas.
Pa ceļam uz vilcienu mans izsalkušais vēders lūkojas pēc kā uzkožama. Ir vēlo vakariņu laiks. Ieeju Brasas stacijas tuvumā esošajā kafejnīcā, smarža (drīzāk smaka) neliekas diez ko apetīti rosinoša, aiz stiklotās letes rindojas tikai treknas kūkas, tās pašas ne pirmā svaiguma. Uz letes ieraugu kaut ko svaigumam līdzīgu – palielu ābolu plus vēl kaut ko. Nosmaidām abas ar pārdevēju, kad jautāju, vai varu ābolu nopirkt, jo tas izrādās tikai dekorācija:) Kompensācijai saņemu no pārdevējas draudzīgas norādes, ka blakus ir veikals – tur iepērku ābolu, banānu un riekstus. Lai gan zinu, ka lobīti rieksti, kas veikalā stāvējuši mēnešiem, nav tas labākais organismam.
Vēlā vakarā jau mājās ar lielu baudu ēdu savu vistas buljonu, tas nekas, ka ir īsi pirms pusnakts.
23.04.2014 85. diena
Brokastīs biezpiens Ciba, kafija, mandeles. Pusdienām līdzi 3 banāni, ābols, sauja riekstu. Kur mana gaļa? Vakarā vakariņas ar draudzeni Gan-Bei, suši iet man gar degunu, bet toties noloku garneļu zupu, ļoti garda, pīli plūmju mērcē, saldajā sorbeta 3 bumbas (izliekos, ka cukurs tajās nav), un vēl attaisu medus paciņu pie mūsu tradicionālās Roibos tējas. Beidzot esmu paēdusi.
Noguruma, bet arī gandarījuma pilnas dienas.
Dīvaini, kad man ir daudz ko darīt, un pat fiziski un emocionāli nogurstot, tad depresijai vietas nav. Man rodas aizdomas, ka adrenalīnam te ir kāda loma arī. Un vēlāk, jau pēc striktās GAPS diētas beigām, uzzināšu, ka manas nojautas ir pareizas.
Svaru joprojām nav. Tas labi.
