9.05.2014 101. diena
(ak, šausmas, neticēju, ka tik ilgi izturēšu un ka labprātīgi turpinu , tiesa, ar nelielām atkāpēm)
Kaut kas man bija vienā brīdī sapinies ar dienu skaitīšanu šeit, un tikai vēlāk secināju, ka manā kalendārā nobīde par 2 dienām. Ja es būtu zinājusi, ka šodien īstenībā ir pirmā diena pēc 100 diētas dienām, es nebūtu sevi tik daudz šaustījusi, bet būtu izēšanos uztvērusi kā balvu par tik ilgi izturēto.
Jo – šodien riktīgi iekritu – sagrēkoju, esot ciemos, un pati sevi par to ilgi šaustu pēc tam – uzēdu gan nedaudz kartupeļus, gan, skaidra lieta, nevarēju noturēties, nepieskaroties vaniļas saldējumam klāt pie zemenēm. Dažas īpašas kāres ir spēcīgākas pat par manu stipro raksturu… Ne tik daudz šaustu sevi ar prātu, cik slikti sajūtas mans organisms – prasa un prasa ēst vēl, ir izteikta smaguma sajūta. Brīnos pati, ka, pārnākot mājās pēc visai sātīgām pusdienām, drīz kopā ar dēlu vēl uzēdu omleti, griežu svaigus dārzeņus, knakstu valriekstus, ābolus, vārdu sakot, mans vēders nevar vien apstāties ēst. Vēlāk vāru lēcu putru vakariņām, un, lai gan zinu ka lēcas nav vēlamo produktu sarakstā, nevaru noturēties, nepaēdot arī to. Vēlu vakarā pašas raudzētā kefīra glāze iet palīgā maniem grēku darbiem.
Šī nemitīgās ēšanas sajūta nav forša, bet to atceros no pirmsdiētas laikiem, ka varēju ēst vienmēr un daudz. Un trakums ir – jo vairāk ēd, jo vairāk gribas… Tā arī nezinu, vai drīkstu maz turpināt teikt, ka ieturu diētu. Nu, vajadzēja man norauties tieši 101. dienā:(
10.05.2014 102. diena
Uz svariem kāpt baidos, jo sajūta ir neforša (smaga). Lai kaut nedaudz mazinātu savas sirdsapziņas dīkšanu par vakardienas grēka darbiem, rītu iesāku ar zaļo kokteili, klāt Spirulina, tam pa virsu Diatomu silīcijs, kas, sen aizmirsts, gaidījis savu kārtu. Jūtu, ka man šodien vajadzīga pastiprināta tīrīšanās.
Šodien arī, kā vainīga sajutusies, izspiežu no sevis 10 min vingrošanas, arī lai mazinātu muguras sāpes, kas manī iemājo, pārāk ilgi strādājot pie datora.
Cik žēl, ka vakar paslīdēja kāja, bet žēlošanās jau neko šobrīd nemaina. Secinu vien, cik vājš cilvēks īstenībā esmu. Un skumstu, ka nevaru Tev ziņot, uzvarošām fanfarām skanot, ka 100 GAPS diētas dienās esmu gan sasniegusi savu sapņu svaru, gan dzīvoju nepārtrauktā enerģijas pieplūdumā.
Tomēr, atskatoties uz savām 100 GAPS piedzīvojuma dienām, secinu, ka ir jau man sevi par ko paslavēt arī. Maizi principiāli neesmu ēdusi, un netaisos to darīt vēl kādu laiku. Kūkas, saldumi tāpat. Makaroni, rīsi tāpat. Piens un pārstrādātie produkti arī.
Bet attiecībā uz pārējo diētas ieguvumu, man būtu gribējies pašai redzēt un sajust lielāku ieguvumu, īpaši attiecībā uz enerģijas daudzumu. Bet zinu arī, ka neesmu savu organismu atbalstījusi ar pietiekamu fizisko aktivitāti. Tāpat ģimenes pilnīga pievēršana GAPS diētai nav vēl notikusi, bērniem garšo maizīte, un to, bieži aiz neziņas, bieži aiz slinkuma, dodu viņiem līdz uz skolu. Tomēr, makaronu kalnu ēšana mūsmājās ir krietni mazinājusies, dārzeņi vairāk – gan sulu veidā, gan sautēti, gan svaigi.
Tagad mans klusais plāns izmēģināt GAPS nedēļu vasarā visai ģimenei, to viņi vēl nezin. Tad būs visi svaigie produkti un vairāk laika.
Sev saku, ka pēc 100 dienu sliekšņa (jeb finiša) nekas nemainīsies, es turpināšu savu diētu, vēl nezinu, vai katru dienu rakstīšu sev un Tev. Bet varbūt ik pa laika ziņošu, kā man veicas GAPS diētas pasaulē. Īpaši, ja notiks kas superīgs. Sev saku, ka šīs 100 dienas ir bijušas laba investīcija manā veselībā un īstenībā ir tikai labs sākums apzinātas ēšanas virzienā.
Aukstā dušā noskaloju grēkus, noberžu sevi ar asu suku, pamostos, un pieņemu lēmumu izveidot www.curantur.lv Facebook lapu. Jo šodien aprit 2 mēneši, kopš pasaulē aizgāja www.curantur.lv. Labs dienas sākums.
11.05.2014 103. diena 64 kg
Joprojām jūtos smagi, liekas, ka mans vēders ir iestrēdzis 101. dienā un atriebjas man par grēkiem.
Šodien kokteilis, ceptas olas, dārzeņi pa dienu svaigi graužami, vakariņās Mātes dienā cepu balto zivi, bet tagad zinu, ka tas ir sams. Kopā ar sautētiem brokoļiem gardi. Vēlāk bērniem cepu ābolmaizi, kam pati nepieskaros. Gribas tikt atpakaļ uz fiziskās un morālās līnijas.
12.05.2014 104. diena 63.2 kg
Uff… atkal lietas (svars) atgriežas savos rāmjos.
Man pašai paliek garlaicīgi uzskaitīt, ko es ēdu. Zaļais kokteilis, kā ierasts, brokastīs.
Un īstenībā sāku secināt, ka laika tomēr būs jāķeras pie GAPS grāmatas Recepšu daļas un jānoskatās arī abi GAPS recepšu diski. Jo bērni jau kuro dienu velti virina skapīšus virtuvē, meklējot cepumus vai ko citu neveselīgu, toties garšīgu, kā viņi paši saka. Tos principiāli vairs nepērku, un viss paliek vienkārši – ja mājās neveselīgo kārumu nav, tad bērni tos nevar apēst.
Tikai ir viens Bet – vietā man būtu jāliek kaut kas garšīgs, bet veselīgs. Tāpēc vajag Natašas padomu. Un beidzot sākt gatavot pēc būtības un GAPS stilā, arī našķus bērniem, lai ir ko paņemties, kad sakārojas. Bet bērni malači, jau nonākuši līdz zaļo kokteiļu dzeršanai (brīvprātīgā piespiedu kārtā) pat ja tie nedaudzi malki, organismam nāk par labu.
Šodien visu dienu ēdu, bakstu žāvētu lasi (un īstenībā jūtu, kā manam organismam to gribas, un daudz!), pa dienu pazūd arī skumbrija tomātos. Zemenes iepērku kvantumā, garša nemaz nav slikta maija vidum. Pēcpusdienā, kad puika nāk no skolas, pagatavoju mērcējamo “dipiņu” (skābs krējums, olīveļļa, Filadelfija siers, olīveļļa, saspiesti ķiploki, sāls, nedaudz manis raudzētā kefīra), ko visi pa vakara cēlienu izēdam ar burkāniem un puķu kāpostiem. Saku dēlam, mums gandrīz kā Tortilla čipši, kurus mērcējam Salsa mērcītē, uz šo dabūju piekrītošu mājienu un iekšēji nosmaidu – cik jauki… Maziem solīšiem vien mēs ejam, bet tomēr…
Vakarā steiks ar salātiem un vakardienas brokoļiem sviestā. Sarkanvīns klāt iet tik labi… Un it nemaz neprasās kartupeļi pie gaļas, kā tradicionāli steiku ēdām kādreiz. Uz steiku manā ģimenē neviens nav 2x jāaicina, ar pirkstu vēl tiek gaļas mērcīte/suliņa izlaizīta, pie tam izcīnot tiesības uz beidzamajiem pilieniem. Tomēr pēc meitas bālajiem vaigiem un paguruma sejā liktos, ka to vajag cept vēl biežāk.
13.05.2014 105. diena 63.1 kg
Zaļais kokteilis, avokado, mīksti vārīta ola brokastīs. Kā nu bez kafijas…
Šodien izmēģinu kontrastdušu un burtiski fiziski sajūtu, kā mani asinsvadi saraujas un izplešas. Pēc tam ir laba sajūta. Dīvaini, pēc lielās kafijas krūzes un aukstas dušas manas domas vienmēr pagriežas pozitīvajā virzienā, un dzīve rādās labāka nekā tūlīt pēc pamošanās. Vai tas liecinātu par manu Pūces dabu? Ka vajag lēnu, ilgu rītu, un jo vēlāk varu pamosties, jo labāk…
Šodien, dušā stāvot, prātā ienāca salīdzinājums – ka cilvēki 100 dienās tiek apkārt pasaulei (un ne jau ar lidmašīnu), bet es savās 100 dienās tepat vien ar savu GAPS diētiņu… It kā nekas liels, ja blakus tādi milzu mēroga salīdzinošie piemēri. Bet tai pat laikā sajūtu, ka ceļojums pašai uz sevi un ap sevi, ir būtisks. Un labā ziņa – tas joprojām turpinās, pat ja iet cauri kāpumiem un kritumiem. Es dzīvoju savu dzīvi un meklēju atbildes, kā to darīt vēl labāk.
Pa dienu kūpināts lasis, novēroju, ka man šausmīgi garšo un gribas daudz, varētu izēst n-tos iepakojumus viena pati, tā vienkārši, bez maizes. Kas man organismā trūkst? Vakarā cepta vista, un salāti.
Kad es apstāšos ziņot? Vēl kādu laiku turpinu… Jo tie skaitļi (100 vai ne 100) jau tikai manā galvā:)
