18.02.2014 21. diena 65.4 kg
Tā. Esmu izbrīnīta un arī dusmīga. Izbrīnīta tāpēc, ka iekšēji jau ilgu laiku sajutos viegla. Dusmīga, ka ārējais apstiprinājums no svaru puses tam nav. Domāju, ko tālāk, jo brīžam ir izmisums. Iespējamie secinājumi:
- Vai nu mani svari ir salūzuši un iesprūduši uz veciem rādītājiem no to atmiņas
- Vai nu mani daži kg lieko tauciņu ir pārlieku spītīgi (nu, varu vāji mierināt sevi, ka varbūt tā ir mana organisma homeostāze jebšu ideālais līdzsvars, svaru ieskaitot)
- Tomēr būs jāķeras pie regulāras vingrošanas. Jo, jā, jāatzīstas, ka mani vārajiem vingrošanas centieniem ir tendence laikā izzust.
Saku jau sev, ka svara nomešana nav mans pašmērķis (jo tie pāris kg ir lieki tikai manā galvā), tomēr, ai, cik ļoti es gribētu apvienot patīkamo ar lietderīgo, un ieraudzīt, ka diēta ne vien ļauj man atteikties no saldumu kāres, bet arī atvadīties no ilgi nēsātajiem pāris kg. Tomēr patiesībā jūtu, ka aizvien vairāk sāk gribēties kartupeļus un maizi, un arvien vairāk un vairāk man jāparāda gribasspēks, no tiem atsakoties.
Tomēr ir viena ļoti laba ziņa – piedzīvoju, ka diēta ir spējusi sakārtot manu menstruālo ciklu. Vai tā būtu tikai sakritība?
19.02.2014 22. diena
No šodienas nolemju atkal kādas dienas nesvērties, lai nekristu panikā. Bet šodien arī noraušos un pēc 22 dienām pagaršošu konfekti, ko meita dabūjusi dzimšanas dienā. Jo Soho karameles konča ar šokolādi apkārt ir vienas no manām mīļākajām. Tikai vienu. Un diemžēl secinu, ka man tā vairs tik ļoti nemaz negaršo. Laikam garšas kārpiņas atradušas no salduma, kas nu liekas daudz par saldu, arī šokolādes kvalitātei sāku piesieties. Cik labi, jo vairs otru pat negribas. Secinu, ka visu šo laiku daudz nemaz neesmu zaudējusi.
Vēlāk pa dienu ar mazo puiku Oslo Nobel Piece Centre apmeklējam skaistu izstādi What the World Eats. Tieši man par tēmu. Izstādē fotogrāfijās parādīts, ko nedēļā apēd 33 ģimenes no 25 valstīm. Un man ir patiesi interesanti, lasīt, skatīties, secināt, kamēr puikam savi uzdevumi izstādē jāatrod (piemēram, katrā fotogrāfijā jāatrod sīpols) un jāatbild uz jautājumiem. Vislielākais šoks man ir par ģimeni no Austrālijas, kas visvairāk no visiem ēd gaļu, kam komplektā nāk pārtika visdažādākajos iesaiņojumos, augļi, un dārzeņi aiz pārstrādās pārtikas kalniem knapi ieraugāmi. Un rezultātu šādai diētai var redzēt pašos cilvēkos – saimniecei jau 50 gados bijis insults. Tam labs pretstats ir ģimene no Japānas, kas ēd pārsvarā zivis, zaļumus (arī savvaļas), un pat fotogrāfijā ir iemūžināta 100 gadīga sieviete. Japānā uz katriem 100 1000 iedzīvotāju esot 10 simtgadnieki un vēl vecāki cilvēki.
Izstāde ir tieši laikā man, mājās nākot, ar bērnu pārrunājam, kuras ģimenes ēd visveselīgāk. Pārsteigums īstenībā nebija Norvēģu ģimenes, kur bija daudz piena, maizes, cepumu, ievārījuma, fasētu gaļas izstrādājumu, bet maz augļu un dārzeņu. Manuprāt, blakus lieliskajām fotogrāfijām un interesantajiem faktiem par dažādām valstīm, lieliska informācija būtu bijuši arī veselības statistikas dati, ar kādām slimībām cilvēki šajās valstīs pārsvarā slimo, tas parādītu, vai šīs tendences nosaka tas, ko cilvēki lieto uzturā. Katrā ziņā Dr Perlmutter saķertu galvu, skatoties šo izstādi.
Toties es savu Soho konču dabūju atstrādāt slēpju trasē – teju stunda pret kalnu, pusstunda lejup. Prieks par piesnigušo mežu, svaigu gaisu, lielisko trasi, kas apgaismota pat vēlās vakara stundās, arī par sevi (beidzot kustos), lai gan viegli nebija.
20.02.2014 23. diena
Šorīt stīvums kaulos riktīgs, secinu, ka katru vakaru tā slēpot nevarētu gan. Pa retam, jā, ar lielāko prieku. Skumstu par Latviju, kur šogad ar sniegu pavisam švaki.
Un šodien atļaujos vēl pāris grēkus. Ar bērniem brīvlaikā esam atbraukuši nelielā šopingā, un McDonalds ir lielākais prieks bērniem (un, jāatzīst lētākā iespēja paēst Norvēģijā). Sev pasūtu salātus ar grilētu vistu, mērce tad ir mans grēks, bet pat ar to salāti liekas visai nebaudāmi – vairs nekad, nolemju. Izsalkums dara savu, un pat pēc McDonalds man somā ieslīd šokolāde (lai gan Organic, lai gan melnā, tomēr, zinu, ka nevajadzēja).
Rīt nolemju sevi likt pie kārtības. Ieskābēšu kāpostus un uzcepšu sev mandeļu maizi, lai nav žēlu aci jāskatās uz ģimenei cepto baltmaizes kukulīti ar kraukšķīgo garoziņu.
Domāju, ko lai vēl stāstu par saviem ieguvumiem no diētas. Kā lai pārliecinu, ka ir vērts šo uzsākt. Jo beidzamās dienās jūtu, ka pati sāku nedaudz piekust, un sāk gribēties šo un to. Bet saprotu, ka tas ir tikai no tā, ka mājās man derīgie produkti sāk izbeigties, būtu jāieplāno gājiens uz veikalu. Līdz šim man tā arī nav izdevies sameklēt artišokus, ne Dublinā, ne Oslo. Un kāpēc esmu uz tiem ieciklējusies?
21.02.2014 24. diena
Šodien turos labi, pat ciemos pamanos neēst rīsus un burkānu kūku. Tā arī pasaku, ka ievēroju diētu, nevaru ēst ogļhidrātus, kundzītēm jautājumu vairs nav. Arī šoreiz ievēroja, ka man svars mazāks. Žēl tikai, ka mani svari to neievēro:( Mājās vāru vistas zupu bez kartupeļiem, bez rīsiem, bez makaroniem. Rīt sestdiena, kad plānoju sev ko garšīgu nopirkt, nu, ar garšīgu domājot kādu artišoku (cerības uz tirdziņu), spinātus un citas ņammīgas lietas. Gribas arī apelsīnus.
22.02.2014 25. diena
Jā, artišoku beidzot esmu atradusi, iepērku veselus 3. To gatavoju pavisam vienkārši – izvāru ūdenī (kādas 20 min). Un lupinu tā lapiņas, pamērcēju mērcītē (mans variants – balzāma etiķis, olīveļļa, sāls, piestiņā saberztas sezama sēkliņas) un ar zobiem skribinu mīkstumu nost. Jo tuvāk vidiņam, jo vairāk no lapiņas varu nograuzt. Saucu bērnus, sakot, ka man čipsi, šie neiekrīt. Pašās beigās, kad vidiņš jau sasniegts, tad vēl ar nazi jānoņem pūkainās mazās lapiņas, un pats gardums – artišoka sirsniņa balvā pacietīgajiem baudītājiem… Izdomāju, ka šāds paēdiens ir lielisks aperitīvs vai salātu vietā pusdienās.
Vēl šodien tiku pie svaigām datelēm (tās ir ļoti saldas), panašķēju arī 70% šokolādi ar avenēm. Saldajā man bija arī jogurts manā stilā, ko sagatavoju no kefīra, iemaisot tajā probiotiķu kapsulas saturu, saulespuķu sēklas un pāris karotes Linwoods gatavā maltu linsēklu un godži ogu (goji berries) maisījuma. Vakarā beidzot uzcepu savu mandeļu maizīti ar saulespuķu un sezama sēkliņām, māja smaržo, kad maizīte gatava, pat bērni nāk nolupināt garoziņu.
