Tagad varu pasmaidīt par sevi toreiz – burvīgajās Augusta nogales dienās Ugunsskolas Sievietes Spēka un Pārvērtību Piedzīvojumā – un pirmajām vārajām Ego atklāsmēm. Un šīs pārdomas varbūt tā arī būtu norimušas laikā, apbirušas aizmirstības putekļiem. Bet, diemžēl (par laimi to saukšu vēlāk) mans svaigi uzmodinātais Ego i nedomāja aizmirsties, kur nu vēl apbirt putekļiem…
Tā pagājušonakt izdomāju, ka šitās dubultspēles starp mani un manu Ego daļu dikti atgādina paralēlās realitātes sajūtu, ko ik pa laikam izdzīvoju, ieejot FaceBook. Kamēr es spiežu vien uz savu profilu un tuvo draugu virtuālajiem vēstījumiem, tikmēr man liekas, ka es atrodos savā drošajā, ierobežotajā pasaulē. Kur ir forši, bet dažbrīd – mazliet paredzami. Un tikai manu draugu vai paziņu aktivitātes jau nākamajā aizsniedzamības lokā – kādas citas lapas, raksta vai bildes atzīmēšana vai komentēšana – man pēkšņi atver acis un atgādina, ka, wow, tur taču ir neaptverama pasaule, daudz tālāka par mani, kurā ir citi cilvēki, citi Patīk un Dalies, tātad citi viedokļi un domas, un notikumi.
Kamēr es spēlējos savā smilšukastē ar sava pierastā Es būtību, tikmēr īpašu problēmu nav, jo savi mīļie trūkumi jau sen pieradināti un ikdienā netraucē, nu pārāk netraucē. Bet kad, kā FaceBook virtuālajos laukos, pēkšņi apjaut, ka bez zināmā Es, ir vēl vesela milzu pasaule, šoreiz Ego veidolā, kam, kā izrādās, ir savas ambīcijas, savi sacensību noteikumi un pašlepnums, tad saprotu, ka šitais – man līdz šim neapjaustais realitātes lauks – vēl prasīs zināmu laiku, lai to apgūtu.
Un tagad es pat nedaudz baidos, vai līdz šim ēnas pusē mītošais Ego lauks nav lielāks par mani pašu. Un vispār – vai ir jāliek vienlīdzības zīme starp Ego un cilvēka Ēnas daļu, ar Ēnu šoreiz domājot ne tik labās puses, gan apzinātas, gan vēl ne. Un vai darbs ar Ego un tā pieradināšanu reizē nozīmē Ēnas puses izgaismošanu? Un vai, kad Ego mazinās un mazinās, līdz gaismā izšķīst, tad arī mūsu Ēnas vairs nav? Un tad mēs beidzot esam TUR, kur viedā apgaismībā dzīvo, piemēram, Ekarts Tolle (Echart Tolle)?
Par apgaismību es šobrīd varu tikai pasmaidīt, nojaušot, ka vienā Zemes dzīvē to retais var piedzīvot. Un neba tāds mans mērķis, kad no rīta mostos jaunai dienai. Bet to, cik tāls vēl mans ceļš, parādīs tālāko mēnešu notikumi un cilvēki.
Kā jau rakstīju, mana Ego spēles, sākušās pavisam negaidītā veidā, vietā un laikā (ar Lauras un Michel Ugunsskolas organizēto Sievietes Spēka un Pārvērtību Piedzīvojumu 2014. gada augusta nogalē), ar to nebūt negribēja beigties.
Sanāca tā, ka salīdzinoši nesen, apmēram viena mēneša laikā (nu tad, kad tie trakie aptumsumi bija) man vairāki cilvēki tiešā tekstā (kurš rakstiski, kurš mutiski) norādīja uz manu, hm… Ego. Precīzāk, iebakstīja man (manam Ego) ar pirkstu acī tā, ka es vairs nevarēju izlikties, ka neredzu un nejūtu, vai ka tas uz mani neattiecas. Un, interesanti, ka tie bija savstarpēji nesaistīti cilvēki – gan ļoti jauna meitene (kuras drosmi joprojām apbrīnoju), gan veselas 2 manas draudzenes, gan pieredzējusi un dzīvesgudra kundzīte, gan cilvēks no tālāka ģimenes loka, gan vēlāk sāku jau pati vilkt līdzības uz situācijām savā ģimenē.
Bet pazīstamu un pat ne tik pazīstamu cilvēku komentāri par manu pārlieku lielo Ego vispirms mani galīgi apstulbināja. Nu, neviens no šiem cilvēkiem nebija klāt mana Ego Ugunskristībās un neredzēja, kā mans nabaga Ego aiz karstuma vienkārši ņēma un izlīda (piedzima) nez no kurienes (kā man likās, jo līdz tam brīdim par sava Ego eksistenci nezināju). Ja vēl tas būtu tikai viens cilvēks, es teiktu, ok, kuram negadās kļūdīties. Bet veseli 5 ļautiņi viena mēneša laikā, tā bija informācija, ko vairs nevarēju neņemt vērā.
Un tomēr – pirmajā brīdī nesapratu neko. Kamēr biju devusi luksusu atzīties sev pašai, nu, jā, ok, labi, lai būtu, varbūt manī arī ir kāda maza kripata no tā sasodītā Ego, tikmēr citiem tādas pašas tiesības devusi vēl nebiju. Tāpēc pēc pirmajiem „brutāli godīgajiem” tekstiem es riktīgi apstulbu.
Kā? Es? Es, kas visu dzīvi to vien darījusi, kā par citiem domājusi, sevi vienmēr atstājot pēdējā vietā? Es, kas teju pati Māte Terēze… Kāds Ego? Re, mājas lapa, lai, kur roku uz sirds dalos ar visu, ko zinu – tik nesavtīgi, cik nu vien var… Nesapratu, ko cilvēki no manis grib un par ko runā. Jo līdz pat šim brīdim (nu, labi, līdz oktobrim), nēsājoties ar savu zemās pašapziņas un mazvērtības kompleksu, dzīvoju svētā pārliecībā, ka man Ego vispār nav. Ka es labprāt tādu iegūtu, ja man iedotu vai parādītu, kur un kā var dabūt.
Tāpēc visu dzīvi esmu apbrīnojusi cilvēkus ar tādu veselīgu pašapziņu. Tāpēc man īpaši dūrušies acīs cilvēki, kam Ego pēc mana vērtējuma ir pietiekams vai, precīzāk, tā ir par daudz. Un tad es kritiski viņus ķidāju savās domās, reizē mācos, atsijājot, kas man der, bet kā es nekad nedarītu. Un tagad sev pretim smaidu, jo zinu, ka nevar otrā ieraudzīt to, kā pašā nav. Un šai atziņai vien mani vajadzēja darīt uzmanīgai. Ja man citu Ego duras acīs, tas nozīmē, ka manējais arī rīvējas. Bet vai tad es toreiz spēju līdz sevīm to visu aizvilkt, kamēr biju aizņemta ar citu cilvēku tiesāšanu… Nu, biju tādās pārāk ideālās domās par sevi, saņemu spēku un tā arī saku. Enter.
Un te uz līdzenas vietas izrādās, ka MANS Ego kādam traucē. Nu, laikam traucē, ja cilvēki man sāk to aizrādīt tieši vai aplinkiem. Un, sagremojot pirmo aizrādījumu (kas bija vissmagākais), ilgi nebija jāgaida līdz nākamajam komentāram, un tad jau panesās. Un man vajadzēja sakrāt šo viedokļu kritisko masu, lai tā pa īstam atsēstos. Un tad pēc pirmās reakcijas – kategoriskā nolieguma un sašutuma – sāktu vispirms vērot savu Ego un pēc tam sāku analizēt un pamazām izdarīt secinājumus. Un brīžam man ir jāskatās uz sevi no malas, vērojot nebūt ne vienkāršos iekšējos procesus. Tad sajūtos kā Ezītis miglā – brīžam pazudis, brīžam nobijies, brīžam iekritis bedrē (upē), taču cenšoties saglabāt virzienu – no miglas laukā. Pretim sev. Joprojām:)
Foto: Andis Arnicāns un Michel Dennler @ Ugunsskola.lv
– Silvija
