Neilgu brīdi pāri pusnaktij es rakstu Tev vēstuli, mazā meitene, jo šodien mums svētki abām. Svētki, kurus ne Tev, ne man nekad nav bijusi vēlēšanās un patikas svinēt. Šodien sāp, kā parasti ap dzimšanas dienu, sasniedzot savu sāpju dziļumu brīdi pirms… Kad gribas, lai kalendārā nākamās dienas pēkšņi nebūtu. Un lai pati varētu izdzist reizē ar datumu. Un ne tāpēc, ka bailes vai panika palikt par vienu gadu vecākai. Bet tāpēc, ka baidos ieraudzīt… neko. Baidos ieraudzīt, ka neesmu svarīga, neesmu nozīmīga, ka mani var aizmirst, ka es varu būt problēma tikai tāpēc, ka man ir dzimšanas diena.
Ne es, ne Tu, mazā meitene, mēs nezinām, kas ir svētki sev un kas ir dzimšanas dienas ballīte. Un bieži es patiešām brīnos, kāpēc cilvēki tādas rīko. Manā dzīvē no bērnu dienām viss tiek mērīts ar lietderības koeficientu. Un svētki, jā, ir visnotaļ nelietderīgi:) Es zinu, kas ir darbs, bet neprotu baudīt sava darba augļus, nemāku atpūsties, neprotu rīkot un svinēt svētkus. Tāpēc man tie nepatīk. Un visvairāk – savi svētki…
Man nav bērnības atmiņu par košā, čaukstošā papīrā iesaiņotu dāvanu pasniegtu īstajā dienā. Jo vienmēr tās bija praktiskas lietas, kleita vai kurpes, kas tika nopirktas krietnu brīdi pirms vai pat pēc dzimšanas dienas. Lai gan es drusku meloju sev, kad to saku. Jo pāris lietas es tomēr atceros gan, kā piemēram – staigājošu lelli, kas varētu būt bijusi man bija dāvana, 6. vai 7. dzimšanas dienā, un toreiz likās ir ļoti liela, salīdzinot ar manu trauslo, sīko augumu. Es atceros katru detaļu – gan lelles kleitas krāsu un auduma faktūru, gan sprogaini brūnos matus, gan cieto lelles roku savējā, kad ar nedaudz iemaņām iemācījos to staigināt, turot cieši aiz labās rokas. Vai lellei bija vārds?
Man nav atmiņu par meiteni, kas nopūš gadu skaitam atbilstošo svecīšu skaitu uz dzimšanas dienas kūkas, vai kaimiņu vai radu bērnu pulku, kas nāktu priecāties kopā ar mani. Man nav fotogrāfiju no dzimšanas dienām vairāku gadu desmitu garumā. Un tā arī es neiemācījos, kā svin un kā priecājas dzimšanas dienā. Jo kāpēc gan? Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc man joprojām savi svētki nepatīk.
Toties es labi atceros krustvecāku dāvāto zirdziņu ar zaļi rūtaino karieti, kur visa parikte bija uzvelkama ar atslēdziņu un patiešām soļoja. Tā varēja būt dāvana manu 5 gadu jubilejā vai pat agrāk. Vai varbūt tas bija ciemakukulis tai retajās Rīgas krustvecāku ciemošanās reizēs pie mums laukos. Es redzu sevi lauku māju vidusistabā uz ceļiem zemē, uz krāsotas tumši sarkanīgas koka dēļu grīdas, es sajūtu plauktās vēso, apaļo atslēdziņas formu un pārsteigumu, kad pēc pāris skaļiem atslēgas skripstieniem zirgs patiešām sāk soļot, vilkdams aiz sevis zaļo karieti. Ja nedaudz piepūlu atmiņu, tā varēja būt cirka kariete ar uzzīmētiem personāžiem logā. Bet varbūt tā ir tikai mana iztēle.
Daudzus gadus vēlāk, jau kad man pašai bērni un viņiem organizētās jubilejas un dāvanas, es nereti pie sevis skumji atceros, ka Tev, mazā meitene, tas viss ir pietrūcis. Un visvairāk – glāstu, uzmanības un beznosacījuma mīlestības, ko joprojām mācos dot saviem bērniem…
Šo rakstu ne tāpēc, lai ko pārmestu saviem vecākiem. Jo zinu, ka viņi darījuši un devuši man labāko savu iespēju robežās jebkurā situācijā. Arī manā dzimšanas dienā. To īpaši novērtēju, ņemot vērā visu to katastrofālo mīlestības vakuumu, kas viņus pavadījis, izdzīvojot bērnību cauri kara laikam, savukārt, viņu vecākiem gādājot par elementāru izdzīvošanu. Ja vecāki vispār bija… mans tēvs ir uzaudzis bērnu namā, un man nav tiesību viņam neko pārmest. Jo es pat iedomāties nevaru, kādiem grūtumiem ir gājis cauri viņš savā bērnībā.
Bet rakstu tāpēc, lai saprastu, kāpēc šobrīd ir tā, kā ir. Kāpēc es jūtos tieši tā – nepriecīgi. Un ne tikai dzimšanas dienas priekšvakarā. Kāpēc man nu jau savos visai cienījamos gados joprojām izmisīgi jāmeklē ceļš uz prieku. Vai tāpēc, ka es joprojām ceru, ka kāds to man var iedot no ārpuses? Ar prātu saprotu, ka nevar. Sirds joprojām turpina cerēt. Bet prāts sirdi nevar piepildīt.
Pat ja ar prātu saprotu situāciju, kad vecāki toreiz, pārvācoties no laukiem uz dzīvi ciematā, kur abiem bija apsolīts darbs, tīši vai netīši uz jauno dzīvesvietu nepaņēma līdzi manu zirdziņu ar zaļi rūtaino karieti (un tagad liekas, ka vispār nevienu mantu), jo viņus vadīja daudz praktiskāki apsvērumi par maza bērna emocionālo pasauli… Kamēr es pati tobrīd biju Rīgas slimnīcā un pārcelšanās procesā nevarēju piedalīties, kā arī sev svarīgās lietas pieskatīt. Man pat nepastāstīja par gaidāmajām lielajām izmaiņām mūsu visu dzīvē. Man bija tikai 5 gadi, es no slimnīcas tiku atvesta uz jauno dzīvesvietu, kas nozīmēja, ka visa mana līdzšinējā pasaule bija sabrukusi. Un mans zirdziņš bija pazudis bez vēsts… Prāts palīdz saprast un vecākus attaisnot, bet sirds kliedz. Pat tagad, kad atceros, kā juties Tu, mazā, izmisusī meitene, kuras ierastā un vienkāršā ikdiena bija pēkšņi sašķīdusi drumslās.
Jo nospiedums, kas kopš tā laika iegravējies zemapziņā, un ko, atpakaļ skatoties, noformulēju tikai salīdzinoši nesen, vēstī – es neesmu svarīga, es neesmu vērtība. Un tā es joprojām turpinu meklēt vērtību ārējos faktoros – cilvēkos, dāvanās, situācijās, notikumos. Prāts saka, ka tas ir muļķīgi, jo zina, ka savu vērtību varam piešķirt tikai katrs sev pats. Bet sirds turpina meklēt revanšu un gandarījumu par reiz nesaņemto – varbūt tomēr…
Iespējams, tieši tāpēc man ir bail no dzimšanas dienas, ir bail atkal vilties, bail piedzīvot, ka varu nebūt svarīga. Un tā vietā, lai prāta drošā vadībā sarīkotu sev superīgāko dienu, kādu pati vēlos, sirds smilkst, ilgojas, cer un… baidās. Pat līdz tādai pakāpei, ka vismīļāk priecātos, ja manas dzimšanas dienas datums kalendārā pēkšņi izdzistu kā veca, izbalējusi ūdenszīme.
Nospiedumu apstiprināja vēl vairākas līdzīgi spilgtas epizodes jau krietni vēlāk – agrīnajos pusaudža gados un pat pēc vidusskolas. Kad skaistā lelle staigātāja sarkani melnajā kleitā kopā ar viņas mazāko māsiņu – blondo lelli Baibu, kuras joprojām cītīgi sēdēja manā grāmatu plauktā kā retā lietiskā atmiņa par bērnību, pēkšņi vienā dienā bija pazudušas. Jo mamma bija nolēmusi tās abas atdot nabadzīgiem kaimiņu bērniem, mums taču tikai putekļus krājot plauktā… Savukārt, neilgi pēc vidusskolas, kamēr es Rīgā studēju, tādā pašā stilā pazuda manas pirmās un vienīgās slēpes ar visiem slēpju zābakiem, kas ar mani kopā bija piedzīvojušas grūtās slēpošanas fizkultūras stundas vidusskolā… Trīs reizes pietiek, lai apstiprinātu likumu, ko biju savā sirdī noformulējusi sev par sliktu.
Šodien ir grūti. Vai izraudāt sirdi un dvēseli no sevis laukā vismaz četras reizes viena mēneša laikā ir normāli, pieņemot, ka lielās līnijās dzīvē nekas nekait un visa ir pietiekami, un prieka avotu būtu pārpārēm? Zinu, ka mana draudzene Līga teiktu, ka pirms dzimšanas dienas tam ir astroloģisks skaidrojums un attaisnotu manas melnās sajūtas. Taču tāpēc vieglāk nepaliek. Ja jautāšu: „Kāpēc manā dzīvē trūkst prieka?”, zinu, ka Ugunsskolas Laura teiks, ka „Kāpēc” vispār ir destruktīvs jautājums, jo nekur neved. Svarīgāk ir jautāt: „Ko tagad darīt?”
Ar sirdi sajūtu, ka daudz kas dzīves musturā ieaužas un dziļi mūsos paliek no pieredzes agrīnajos dzīves gados, un varbūt pat pirms tam. Prāts sausi saka, ka saknes manām pieaugušā cilvēka dzīves problēmām, visticamāk, meklējamas bērnībā.
Tāpēc šodien mēģinu tuvināt prātu un sirdi, dodoties atmiņās pie Tevis, mazā meitene. Lai iedotu Tev roku un kādu gabaliņu mēs ietu kopā. Abas – pretī priekam. Bet vispirms es Tevi paņemtu klēpī un cieši jo cieši samīļotu. Turētu ilgi un stipri, bez vārdiem. Jo sirds jau tā pati. Vai mēs abas raudātu? Droši vien… Atkal? Ticot, ka šīs asaras spēs veldzēt sāpes kā toreiz, tā tagad. Jo pēc tam paliek vieglāk, un kādu laiku var atkal dzīvot.
Un tad mēs iesim meklēt savu zirdziņu ar zaļo karieti… Es Tev apsolu, mīļā, ka es nopirkšu mums dāvanu. Ne uzreiz, ne formāli šodien, bet es sameklēšu mums abām skaistu lelli, jo baidos, ka zirdziņš diez vai būs spējis nodzīvo tik garu mūžu. Tā būs lelle, kas mums abām patiks, un kas turpmāk man mājās atgādinās, ka esmu satikusi Tevi, mazā meitene. Ka esmu turējusi Tevi savās rokās. Ka Tu esi tepat, un es esmu tepat… Mēs esam.
Pat racionālais prāts atgādina, cik daudzus gadus esmu Tevi aizmirsusi, mazā meitene. Aizmirsusi mīlēt. Līdz tam, ka pat nesaprotu, kas man patīk un ko es vēlos. Šodien un lielajā dzīvē. Daudzus gadu desmitus esmu staigājusi apkārt, izmisīgi gaidot mīlestību, novērtējumu, atzinību no citiem. Domājot, ka šie ārējie atzinumi spēs vairot prieku manā dzīvē un iedos vērtību man kā cilvēkam. Pa retam uz kādu laiku arī vairo un iedod. Taču tas dod atļauju arī citāda veida ietekmēm – ārējām dusmām, naidam, kritikai, ķengām, kam atkal ļauju sevi raustīt kā lelli aiz diedziņiem ap rokām un kājām (marioneti).
Ar prātu saprotu, ka mūsu vērtība neslēpjas ārējos faktoros. Taču sirds vēl mācās sajust to skaistumu un vienreizību, kas manī un Tevī, mazā meitene, ir klātesoša no sākta gala kā iedzimtais grēks. Jo mēs esam Dieva izpausme, un sirdsgudrā meitene Evita teiktu, ka tāpēc vien mūsu dzīvei ir jēga.
Bet es vēl neesmu Tur – tai prieka un mīlestības zemē, kur man pietiek ar sevi pašu. Zemē, kur mīlestības upe plūst prieka krastos. Tāpēc vēl šodien ir grūti. Jo šodien es vēl turpinu diedelēt uzmanības druskas, ievērošanu, pamanīšanu, atzinību. Un sirds baidās vilties, nesaņemt cerēto, nedabūt gandarījumu, pat ja prāts sen zina, ka manas ekspektācijas nav piepildāmas pēc definīcijas. Un pati uz sevi par šito visu dusmojos, jo tas atkal un atkal man parāda, ka vēl neesmu izaugusi, lai cik man gadu. Un šodien par vienu vairāk.
Mazā meitene no manas bērnības, nerauj roku laukā no manas plaukstas. Turpini man būt līdzās, lai rādītu, ka dzīve ir laba, un lai palīdzētu arī man tam noticēt. Prāts tam piekrīt, sirds reizēm šaubās. Es mācīšos Tevi mīlēt, samīļot cik bieži to Tu vai es vēlēsimies. Mums būs arī lelle, kas vairs nepazudīs. Ikdienā sajūtot Tavu mazo, uzticamo plaukstu savējā es ikreiz sev atgādināšu, ka man nekur nav jānokļūst un nekas nav jāpaspēj. Šobrīd svarīgākais ir palikt kopā ar Tevi, palikt savā centrā un palikt tagadnē.
Mazā, mēs esam tikko piedzimušas, neilgu brīdi pāri pusnaktij, ļoti grūtās dzemdībās, kas mūsu mammai vēl prasīja ilgas nedēļas atkopšanās pēc smagas asiņošanas. Un īstenībā vairāk kā deviņus mēnešus atpakaļ ārsti mammai nemaz neatļāva domāt par vēl vienu mazuli. Bet mēs esam, redzi… Vai šis fakts vien man nepaģēr apstāties un izdzēst visu, ko esmu bezcieņā pret savu dzīvību augstāk sarakstījusi? Ja vien ar Dzēst taustiņu varētu salabot to, kā jūties un domā…
Redzi, es rakstu, es turpinu dzīvot un ceru, ka ar šo mirkli mans grūtais laiks sāks ritēt uz gaišo pusi. Turpinu ticēt, ka man reiz patiks arī mūsu dzimšanas diena. Tad es varbūt būšu izaugusi, jo būšu spējusi sev piedot un sapratusi savu vērtību, negaidot tās ārējus atzīmējumus. Tad es varbūt lēnām varēšu sākt laist Tavu mazo, uzticamo roku vaļā, mana meitenīte, reizē pateicoties Tev par manu šodienu, ka esmu tieši tāda un ka esmu ar to mierā. Es sūtu Tev bezgala daudz mīlestības, mazā, burvīgā meitene. Tik daudz, lai pietiek arī mūsu vecākiem gan toreiz, gan tagad, kas mūs turpina mīlēt savā vislabākajā veidā. Lai pietiek mums pašām un līst pāri uz mūsu mīļajiem ģimenē, tuviniekiem, draugiem un visiem cilvēkiem…
Daudz laimes dzimšanas dienā, mēdz teikt. Kā var būt daudz laimes, to joprojām nesaprotu. Tā vai nu ir, vai nav. Tāpat kā sviests. Vai vairākas mazas laimītes veido „daudz laimes”? Un kas var izmērīt laimes lielumu, lai sašķirotu to lielajās un mazajās? Un kāpēc laimes tikai dzimšanas dienā vajag? Un vai to var tā vienkārši iedot no malas? Un vai ar novēlējumu pietiek? Šis viss man tiešām iet garām, vēl pagaidām. Kad būšu izaugusi, varbūt tad sapratīšu. Tāpat kā to, ka visas atbildes ir manī pašā. Arī laime. Un tad mēs sarīkosim sev dzimšanas dienas ballīti:)
