Lasi iepriekšējo rakstu te Mana dzemdību pieredze. Dublis N1
Saīsinātā veidā stāsts par to, kā mana meitiņa piedzima Parīzē, bija publicēts žurnālā Mans Mazais 1999. gada augusta numurā. Meklē to sadaļā BĒRNI / Raksti žurnālā Mans Mazais vai lasi tepat:
Otrā bērniņa dzimšanas pieredze Francijā man ļāva saprast, ka radības nav īstais brīdis, lai sieviete cīnītos par savām tiesībām. Ar mājieniem mums lika saprast – ja dzemdības nesāksies dakterei (!) gribētajā nedēļā (jo, nākamajā, lūdzu, ieplānots atvaļinājums), dzemdības stimulēs.
Jau tad zināju, ka iejaukšanās dabiskajos procesos ir kā sniega bumbas palaišana no kalna – viena medicīniska manipulācija palielina nākamās nepieciešamību. Tā it kā nevainīgi sākot ar dzemdību stimulēšanu, var ātri nonākt līdz ļoti straujām kontrakcijām, kas ir neizturami sāpīgas, tad nākamais solis ir epidurālā anestēzija, kas savukārt atņem iespēju sievietei staigāt un aktīvi pašai palīdzēt dzimt mazulim. Viņa nespēj arī piedalīties bērniņa izstumšanas procesā, un tā visa rezultātā, mazajam paliekot par grūtu, viņam jāpalīdz ar stangām vai vakuumekstrakciju, kur saprotams, ka abas šīs procedūras neiztiek bez dzemdību ceļu paplašināšanas (Epiziotomijas). Un ja šajā baisajā scenārijā vēl kaut kas samisējas, viss beidzas ar steidzamu Ķeizargriezienu. Sniega bumba ir noripojusi, bet viss sākās ar mazu piku – dzemdību mākslīgu izraisīšanu.
Saprotams, ka, visas iespējamās komplikācijas paturot prātā, ārste ar stimulēšanas draudiem mūsos radīja pamatīgu stresu, jo šoreiz noteikti gribējām, lai mazulis dzimst dabiski. Un mūsu bailes vēl vairāk uzkurināja informācija, ka konkrētā klīnika esot rekordiste Francijā Ķeizargriezienu skaita ziņā.
Paldies, ka meitiņa sajuta manas domas, sajūtas, pārdzīvojumus, un dakterei par spīti nolēma piedzimt 2 dienas pirms sava noliktā datuma. Bet, ja pavisam godīgi, es dažreiz aizdomājos, vai tomēr tur nebija vainīgs dakteres pirksts – šoreiz tiešā nozīmē. Jo vēl tās dienas rītā (vai varbūt iepriekšējā dienā, tagad neatceros) es biju uz apskati pie savas ārstes, kura nepakavējās mani vagināli izmeklēt. Un kāda velna pēc grūtniece jāskata un jābaksta ar pirkstu pāris dienu pirms radībām? Nesaku ne pieci, ka viņai bija kāds gēls uz pirksta, kas, iespējami, tomēr bija par iemeslu dzemdību procesa sākumam… Bet šī mazā detaļa laik paliek vēstures annālēs, Dievs vien tagad zin, kā tur īstenībā bija.
Galvenais, ka meitiņa piedzima pati, un, vīram esot klāt dzemdībās, viņam izdevās mani pasargāt no pāragras medicīniskas iejaukšanās. Manuprāt, nevajadzīgi, bet daktere pēdējā brīdī tomēr panāca savu un veica nelielu griezumu (Epiziotomiju), lai mazulis ātrāk klāt un ātrāk var tikt mājās (kravāt čemodānu ceļojumam:). To, ka mans ķermenis spēj piedzemdēt pat ļoti lielu bērnu (4650 g) bez skalpeļa palīdzības, pierādīja trešās dzemdības, kas tikai vēlreiz apliecināja ārstu izmantotās manipulācijas nevajadzīgumu divās pirmajās reizēs.
Post Scriptum pēc 15 gadiem
Kopš mana otrā bērna dzemdībām un šīs pieredzes stāsta publicēšanas žurnālā Mans Mazais pagājuši vairāk kā 15 gadi. Bet man prieks, ka joprojām varu parakstīties zem katra rakstā minētā vārda, un jo īpaši zem beigu secinājuma. Un jautāt, vai pa šiem 15 gadiem pasaulē ir kas mainījies, un uz kuru pusi?
Tendences Amerikā ir biedējošas (skaties filmu „The Business of Being Born”), jo, saskaņā ar 2005. gada datiem, tur teju katrs trešais mazulis dzimst ar Ķeizargriezienu, un 2013. gadā jau sasniedz 40-45%, pie tam jaunākā mode ir plānota Ķeizargrieziena operācija. Un, neskatoties uz šo it kā advancēto dzemdniecības tehnoloģiju, ASV ir otrs augstākais jaundzimušo mirstības rādītājs attīstīto valstu vidū. ASV tikai 1% dzemdību notiek mājās vecmātes uzraudzībā.
Es varu tikai apsveikt katru no mums, kas dzīvojam Latvijā, kur dzemdniecībā vēl pārsvarā valda veselais saprāts. Mums aktīva ir mājdzemdību vecmāšu darbība un nu jau arī dūlu kustība, kas dod iespēju ģimenēm izvēlēties tieši sev piemērotāko mazuļa dzemdību vietu un veidu.
Drīz lasi tālāk Mans Mājdzemdību stāsts. Dublis N3
