Pats svarīgākais ir, kā jūtas bērns
Manai meitiņai pirmais bērnudārza gads aiz muguras. Atskatoties uz to un pārdomājot, kā mums veicās un ko varēja darīt citādi, radās šīs rindas.
Man bija iespēja pavērot, kādi ir rīti bērnudārzā, kur sanāk piecpadsmit divgadīgi mazuļi. Vairākumam no viņiem šīs bija pirmās dienas dārziņā.
Arī daudzas citas mammas pirmajās dienās palika kopā ar savām atvasēm grupiņā. Burzma bija visai liela, starp daudzajām mammām ne uzreiz spēju pamanīt audzinātāju. Katra mamma tad nu centās noķert īsto brīdi un pateikt audzinātājai kaut ko svarīgu par savu bērnu.
Paskaidrot meitiņai, kas te vispār notiek, bija visai grūti, lai gan viņai jau iepriekš tika stāstīts, kas tas tāds – bērnudārzs.
Jāatzīst, aina bija visai bēdīga vārda tiešā nozīmē. Man pat radās sava teorija par triju tipu bērniem. Vieni (parasti grupiņā mazākumā) ir sajūsmā par jaunajām mantām un tūdaļ iegrimst spēlēs, nedzirdot, kas notiek apkārt. Otri gluži vienkārši visu laiku raud un sauc mammu. Un trešie – svārstīgie – labprāt spēlētos, bet, ja jau citi raud, tātad kaut kas nav kārtībā, un drīz vien šie svārstīgie vismaz epizodiski piebalso raudātājiem. Mana meita izrādījās svārstīgais bērns.
Pēc divām dienām zināju, ka turpmāk no manas klātbūtnes meitiņai vieglāk nebūs. Protams, ar katru dienu raudošo bērnu kļuva arvien mazāk, zināju, ka arī manējais izķepurosies, tomēr, redzot kopējo bēdīgo noskaņu, manī iezagās nopietnas šaubas, vai daru pareizi, atstājot savu nelaimīgo meitiņu raudošu bērnu kompānijā. Es pati drīkstēju raudāt, tikai aizverot bērnudārza vārtiņus…
Pierašanas periodā meita kļuva kašķīga, viegli aizkaitināma un pat agresīva, lai gan līdz tam bija visnotaļ mīlīga meitenīte. Ne vienmēr mana pacietība bija tik liela, cik viņas spītība. Tomēr visu laiku sev atgādināju, ka zinu, kas ar manu meitu notiek, kāpēc viņa tāda kļuvusi. Šāda uzvedības maiņa ir bērna protests, jo divu trīs qadu vecumā viņš vēl nemāk pаstāstīt, kāpēc jūtas slikti un par ko viņam sāp sirsniņa.
Kāda meitenīte, sākot iet dārziņā, pirmo mēnesi nerunāja neko citu kā vien: «Mammīte nāks…» Visai drīz viņa atsāka čurāt biksēs. Bija žēl skatīties uz šo nelaimīgo cilvēciņu. Pēc vairākiem mēnešiem mazā bija iedzīvojusies grupiņā un jāceras, aizmirsusi savas lielās bēdas. Mūsu bērni, tāpat kā mēs, pieaugušie, var izturēt daudz ko, un laiks ir labākais dziedinātājs, tomēr nereti vērts padomāt, kādu cenu par to maksājam.
Biju lieciniece aplam netaisnai mammas reakcijai. Pēc divarpus stundu raudāšanas mazā, izmisusī meitenīte beidzot ieraudzīja mammu un sāka raudāt vēl skaļāk. Tā vietā, lai mierīgi pieglaustu klāt un samīļotu, mamma ietiepīgi atteicās mazo ņemt rokās, kamēr viņa neapklusīšot. Protams, uzreiz aprimt meitenīte nespēja, un šī izmisīgās raudas turpinājās vēl krietnu brīdi.
Manuprāt, šajā mazuļiem tik nozīmīgajā laikā pats svarīgākais ir tas, kā jūtas bērns. Un viņai vajag samīļot divtik daudz, aizmirstot par citām mammām un viņu paraugbērniem.
Daži pieredzē balstīti ieteikumi
Gan adaptācijas periodā (jo īpaši), gan arī pēc tam mazulim un vecākiem nemukt, ne bērna neatvadoties.
Pēkšņa aizlavīšanās, kamēr mazais neskatās, ir viegla tikai vecākiem pašiem. Tiklīdz bērns atklāj, ka mamma viņu atstājusi, viņš ir izmisis, jūtas apmānīts un, galvenais, nezina, kas notiks pēc tam. Vai mamma vispār atgriezīsies?
Tikpat nepareiza pierašanas periodā ir mammas vairākkārtēja atgriešanās grupiņā – paskatīties, kā mazajam klājas, klusībā сеrot, ka viss būs kārtībā. Mammas aizmirst, ka mazajam mīlulim vairākkārt jāpārdzīvo arī šķiršanās.
Sākot no trešās dienas, meitiņa bērnudārzā gulēja arī pusdienlaiku. Domāju, tas bija pāragri. Esmu dzirdējusi, ka gulēt svešā vietā svešā gultiņā mazajam traumējoši vēl ir pat četru piecu gadu vecumā. Atliek atrast zelta vidusceļu.
Rītus varbūt var padarīt mazāk bēdīgus, bērnam apsolot (un solījumu izpildot!) mazu balviņu (uzlīmīti vai kādu kārumu), ja viņš neraudās vai vismaz centīsies turēties braši. Mana meita neraudāšanas konfekti pēc tam gan dabūja visu gadu, viņa pamanījās ievilkt veikalā pat tēti, ar kuru šāds līgums nemaz nebija noslēgts.
Mazais pie dārziņa nepierod vienā dienā, pat ne vienā mēnesī. Mums tas prasīja divus mēnešus, kas varētu būt ļoti aptuvens meitas grupiņas bērnu vidējais rādītājs. Meitiņa pati izveidoja savdabīgu pārejas periodu – pasēdēšanu vienatnē grupiņas priekštelpā. Tikai pēc kāda brītiņa audzinātāja atnāca viņai pakaļ.
Pēc četru nedēju raudāšanas no rītiem, šķiroties no manis, meita secināja, ka lieta kļūst pārāk nopietna un izvairīties no tās (bērnudārza) nevarēs. Tad nu mazā gribēja ieviest savas korekcijas scenārijā un varbūt parādīt, ka vēl nav padevusies un ir situācijas noteicēja.
Tomēr meitiņas uzvedība liecināja, ka viņa ir gatava palikt bērnudārzā, tikai vēl vajag mazliet saņemties. Pēc divām priekštelpā sēdēšanas nedējām rīta raudāšana gāja mazumā un meita sāka palēnām pati doties pie bērniem, kas nozīmēja, ka viņa dārziņu pieņēmusi.
Kad mazulim jau izveidojies noteikts ritms un iešanu uz dārziņu viņš pieņēmis kā neizbēgamu, ari tad laiku pa laikam var gadīties grūtāki rīti. Vai nu iepriekšējās dienas iespaidi, vai šā rīta niķi, vai vienkārši slikts garastāvoklis mazajam (vai mums pašiem), un pēkšņi mazais mūs nelaiž prom vai sāk raudāt.
Bērns dārziņā jāatstāj ne vien šodien, bet arī rīt, parīt un vēl daudzas nedējas, tāpēc ir vērts padomāt par atvadīšanos, tā teikt, ilgtermiņā. Nav tik svarīgi steigā tikt pēc iespējas ātrāk prom šodien, atstājot mazuli raudam. Šodienas laika ieguldījums atmaksāsies rīt, kad atvadīties būs vieglāk.
Bērnam būs drošāk, ja vismaz sākumā (un kāpēc ne visu laiku, ja tas palīdz) viņam būs līdzi kāda manta vai lieta no mājām. Audzinātājām gan tas ne visai patīk, jo viņas zina, cik nelabprāt bērni dalās un ka tāpēc rodas nevajadzīgi strīdi. Tomēr šādas mīļmantiņas nav domātas, lai ar kādu dalītos. Tās mazajam atgādina par mājām, par mammu, un tām ir vairāk psiholoğiska nozīme. Ja mazais jūtas labi, mīļmantiņa visu dienu var nomētāties grupiņā uz grīdas, taču mazulis zina, ka tā ir tepat, ja viņam vajadzēs.
Manai meitai uz bērnudārzu (un visur citur) līdzi ceļo mana šallīte, ko dažkārt mājās panēsāju. Tā meita redz, ka tā man vajadzīga.
Šallītes stāsts mums aizsākās, kad, vēl pavisam mazai esot, meitiņu sākām vest pie auklītes. Šallīte, kas smaržo pēc mammas, mazajam sasaista kopā divas dažādas pasaules, kurās viņam jādzīvo, dod drošību, nomierina.
Pajautājot bērnam par aizvadīto dienu, mēs apliecinām, ka mums ir svarīgi, ko mazais dara, ko iemācās dārziņā. Kāpēc lai mēs nepastāstītu arī par saviem dienas notikumiem? Tã mazulis aptver, ka neatstājam viņu, lai augu dienu gulētu, ēstu saldējumu vai kā citādi izklaidētos.
Sarunājoties ar meitiņu mājās, arī pa ceļam no dārziņa, mēğināju uzsvērt, ka meita nu ir liela, jo drīkst iet uz bērnudārzu. Tā mēs ar mazo aprunājām pat pa ceļam sastaptos suņus un kaķus, taču jo īpaši mazākus bērnus, ka viņi jau ar’ droši vien gribētu uz bērnudārzu, bet viņus, redz, nelaiž.
Ik pa laikam būtu labi atnest uz mājām (ir vērts īpaši palūgt, jo nereti darbiņi tiek krāti speciālās mapēs, lai vecākiem atdotu gada beigās) kādu bērna darbiņu un to pielikt pie sienas bērnistabā vai, vēl labāk, virtuvē vai citā telpā, kur uzturas visa ğimene. Mazulis redz, ka viņa darbiņš ir svarīgs, mēs priecājamies par to, ko viņš iemācījies. Turklāt tā bērnam vieglāk sasaistīt kopā savu mājas dzīvi ar bērnudārzā pavadīto laiku.
Nesāksim audzinātājas dalīt labajā un sliktajā, tāpat neprasīsim mazajam, kura patīk labāk, pat ja mums tas ir savs viedoklis.
Mums ar meitu ir lieliska iespēja uz dārziņu iet kājām, lai gan sākotnēji tas prasīja daudz laika. Process kļūst patīkamāks, ja iešana (braukšana) uz bērnudārzu tiek padarīta par rituālu. Darbības, kas atkārtojas, tātad kļūst paredzamas, bērnā rada drošības izjūtu.
Tā mūs teju vai katru rītu pie vienas mājas gaidīja brūns balodis, citas mājas logā bieži vien sēdēja kaķītis – kad nebija, teicām, ka viņš vēl nav izgulējies. Tāpat vērojām gadalaiku maiņu – sākot no sarkanajām lapām, kailajiem kokiem līdz zaļajiem pumpuriem un košajiem ziediem. leraugot spilgti zaļganiem ziediem ziedošu kļavu, meitiņa izsaucās: «Re, kociņš spīd!» Ja lija lietus, vilkām zābaciņus, lai varētu iebrist kādā peļķē.
Mazais domā, vēro un saprot, turklāt vairāk, nekā mums šķiet. Viņš var nejūtīga lelle, kuru varam nolikt te (mājās) vai tur (bērnudārzā) un kura būs vienādi laba abās vietās. Uzsākot bērnudārza gaitas, mums jārēķinās ar bērna iespējamo nepatiku, dažādo garastāvokli. Bieži vien tikai pēc tam atklāju vai saprotu, kāpēc meita rīkojusies tieši tā, un gandrīz vienmēr atrodu iemeslu vai izskaidrojumu.
Līdzīgi, kā meitai mācoties runāt, nepieciešama īpaši radoša pieeja, lai saprastu, ko mazā man saka. Pati par sevi smējos, bet reizēm viņas teikto atšifrēju tikai nākamajā dienā.
Tāpat ir ar mazā reakciju. Viņš neuzvedas nejēdzīgi vienkārši tāpat, viņš šobrīd reağē tā, kā viņam liek viņa senāka vai nesenāka pieredze. Arī viņa niķošanās un iziešana no rāmjiem ir likumsakarīga. Tāpēc nereti ir Joti svētīgi bērnelim ļaut izkliegt, izraudāt, izspārdīt (kamēr tas neapdraud apkārtējos) savu stresu jeb bērnudārzā izdzīvoto (vai noslāpēto).
Kamēr visu septembri meita mājās bija nesavaldīga, pat agresīva, raudulīga, ātri aizsvilās, centos viņu saprast (lai gan tas nebija viegli), jo zināju, kāpēc viņa tāda kļuvusi. Tādā veidā mazā izlika savu stresu, neapmierinātību ar jaunajiem viņas dzīves noteikumiem. Un tomēr – vai nav labi, ka mazais tik vienkārši spēj atbrīvoties no savām negatīvajām emocijām? Un kur citur lai viņš to dara, ja ne mājās, kur citur, ja ne mājās, viņu sapratīs? Būtu jāuztraucas, ja bērns kļūtu apātisks, negatīvās emocijas noslēpjot dziļi sevī, kā notiek, ja apkārtējie no viņa prasa būt labam, ērtam.
Ir tik svarīgi kopā ar savu atvasi viņas grūtajos brīžos, ticēt bērnam un sev.
Ko būtu gribējusi citādi
Esmu pateicīga meitas pirmajām audzinātājām Ilzei, Inesei un Indrai, арbrīnoju šo un citu audzinātāju pacietību un mīlestību, ar kādu viņas strādā, neraugoties uz nesamērīgi mazo atalgojumu. Tomēr atļaušos paust savas pārdomas par to, ko es ideālā gadījumā gaidītu, vedot savu bērnu uz dārziņu.
Audzinātājai mazuļa pirmajā bērnudārza dienā būtu svarīgi iepazīties ar bērnu – skaidri nosaukt savu vārdu, pateikt, kā mazais viņu drīkstēs uzrunāt. Es uzreiz pajautāju, vai meita audzinātāju drīkstēs saukt vārdā, jo vārds “audzinātāja” ir gana grūts.
No rīta sasveicinoties ar katru bērnu, uzrunājot viņu vārdā, audzinātāja izrāda viņam cieņu, kā arī to, ka mazais ir gaidīts. Visi mazuļi neierodas vienā laikā, tāpēc nebūt nav neiespējami katram atnācējam veltīt kaut minūti uzmanības, apvaicāties par šo un to, kā arī pastāstīt, kas mazo šodien sagaida dārziņā.
Ar brēkuļiem grupā tajā brīdī varētu padarboties auklīte. Šī būtu audzinātājas laika investīcija, kas noteikti atmaksātos visas dienas garumā. No tā, kā bērns ienāk grupiņā, atkarīgs tas, vai audzinātājai tūlīt būs par vienu brēcēju vairāk vai tomēr ne. Tas arī lielā mērā nosaka bērna garastāvokli visai dienai.
Vēl pierašanas periodā meitiņa pāris reižu tika aizvilkta grupiņā aiz rokām, viņai pretojoties. Ļoti iespējams, ka jau pēc piecām minūtēm mazā bija pārstājusi raudāt un diena pagāja bez starpgadījumiem, tomēr mana darba diena neiesākās labākajā noskaņā. Arī mazuļi šādas situācijas atceras, un atvadīties no mammas nākamajā rītā parasti ir vēl grūtāk.
Negribētu no audzinātājām dzirdēt tādas piezīmes kā, piemēram: “Tu vēl brauc ratos?!” Tikai un vienīgi es pati izlemšu, cik ilgi mans bērns sēdēs ratos, cik ilgi viņš sūkās knupi vai valkās autiņbiksītes. Tā ir vecāku atbildība.
Audzinātājai (iespēju robežās) būtu jāievēro vecāku solījumi bērnam.
Trešajā dienā meitu atstāju grupiņā, apsolot atnākt pakaļ pirms gulēšanas. Kad ierados, izbrīnīta ieraudzījusi savu meitēnu gultiņā, lielām, platām acīm skatoties uz vienīgajām telpas durvīm, pa kurām es varētu nākt.
Audzinātāja viņu tomēr bija piespiedusi gulēt. («Drusciņ jau paraudāja, bet viss bija labi. Rīt, mammīt, pirms gulēšanas vairs nenāciet!») Mēğināju pa durvju stiklu uzmanīgi ielūkoties istabā, protams, meita mani tūlīt pamanīja un taisnīgais raudiens gāja vaļā. Es biju bērnam solījusi un – piemānījusi viņu! Ej nu iestāsti, ka audzinātāja nebija pildījusi manus norādījumus. Protams, atpakaļceļa vairs nebija, nākamajā dienā bērnu jau atstāju arī gulēt diendusu, un meitiņai nekas cits neatlika, kā pieņemt jauno kārtību, taču es būtu gribējusi iztikt bez šāda starpgadījuma.
Loti žēl, ka bērnudārzā mazie nevar brīvi dabūt padzerties ūdeni, bet tiek radināti pie saldām tējām, ķīseļiem un zaptsūdeņiem.
Varbūt bērnudārza vadībai būtu iespējams atsūtīt palīgā audzinātāju no citas grupas (un kāpēc ne studentes – nākamās audzinātājas) tieši visgrūtākajā gada periodā – septembrī un oktobrī. Mazie dārziņa pierastu vieglāk, jo nebūtu nepārtraukti raudošu bērnu fona un normāls ikdienas darbs varētu sākties agrāk.
Alternatīva būtu jaunos bērnus grupiņā ievest pakāpeniski ar nedēļas vai desmit dienu intervālu, kad priekšgājēji jau puslīdz nostabilizējušies. Vēl labāks risinājums – jaukta vecuma grupas, kad katru gadu septembrī no jauna klāt nāk tikai daži mazuļi.
Taču vislabāk, ja būtu vairāk bērnudārzu, vairāk grupiņu un – mazāk bērnu katrā grupā. Domāju, ne viena vien ģimene, kas savam mazulim meklējusi vietu dārziņā, pārliecinājusies par rindām uz vietu bērnudārzā. Kas dārziņos notiks pēc pusotra gada, kad māmiņām būs beidzies saīsinātais bērna kopšanas atvaļinājums? Vai te nav lieliska iespēja darboties uzņēmīgiem vecākiem?
Meitas pierašanas kalendārs
Bērnudārza gaitas sākam augusta pēdējā nedēļā. Divas dienas palieku ar meitiņu un pēc pusdienošanas kopīgi ejam mājās. Sākot no trešās dienas, meita grupiņā guļ arī pusdienlaiku. Pirmajās nedēļās cenšos paņemt meitu no bērnudārza pēcpusdienā tik agri, cik vien to atļauj darba grafiks.
| 1.–4. nedēļa | raud no rītiem |
| 5.–6. nedēļa | paliek pasēdēt priekšnamā, tā turpinās divas nedēļas |
| 6. nedēļa | no rīta vairs neraud, divas reizes jau pati aizgājusi pie bērniem |
| 7.–8. nedēļa | jau sāk pati iet pie bērniem grupā, vairs neraud |
| 8. nedēļa | jau pati iet pie bērniem |
| 9. nedēļa | viss kārtībā |
Vēlot jaukas audzinātājas jūsu mazuļiem un pacietību jums pašiem visa gada garumā –
Silvija Ābele
Šis raksts publicēts žurnāla Mans Mazais 2002. gada augusta numurā.
Paldies par sirsnīgo sadarbību toreizējai žurnāla Mans Mazais redaktorei Vitai Beļavniecei.
