Kad bērns pats kāpj pa kāpnēm
Dzīvojām Francijā, un meitiņu jau kopš septiņu mēnešu vecuma pieskatīja franču auklīte, kurai bija vēl divi pieskatāmi bērniņi. Francijā tiek uzskatīts – mazuli var sākt radināt pie podiņa tikai tad, ja viņš jau pats prot kāpt augšup un lejup pa kāpnēm. Tas nozīmējot, ka bērna psihomotorā attīstība ir pietiekami laba, lai varētu sākt ieviest svarīgo jauninājumu – podiņu, mazajam pašam apzināti piedaloties šajā procesā.
Tā kā auklīte bija ļoti profesionāla sava darba pratēja ar divdesmit gadu pieredzi, nesāku apstrīdēt viņas uzskatus. Tāpēc līdz pat pusotra gada vecumam meita staigāja autiņbiksītēs. Kā tad norisēja viņas radināšana pie podiņa?
Jau labu laiku pirms pareizā kāpšanas vecuma podiņš tika nolikts labi zināmā, bērnam redzamā vietā, ļaujot viņam to akceptēt, iegaumēt un saprast, kam tas kalpo. Uz tā viņš drīkstēja tupināt lelles un lāčus, pamēģināt pats, taču ne spēlēties ar to, likt galvā vai nēsāt apkārt pa māju. Dažkārt meitiņai pastāstījām, ka arī viņa, kad būs liela, čurās un kakās podiņā.
Tā arī mazā podiņu vēroja jau labu laiku, redzēja, kā to pie auklītes mācās lietot viņas melnādainā draudzene Lindseja. Arī mājās podiņš vienmēr stāvēja blakus tualetes durvīm. Neliedzu meitai ienākt paskatīties, ko es daru tualetē.
Sākam pusotra gada vecumā
Apmēram pusotra gada vecumā sāku mazo likt uz podiņa, taču ne regulāri. To darīju, kad man bija laiks vai kad atcerējos, citreiz meita pati piedāvājās nākt man līdzi tualetē ar savu mazo podiņu. Tad mēs abas smaidīdamas sēdējām viena otrai pretī, katra uz sava poda. Ja meitai izdevās pačurāt podiņā, uzslavēju viņu.
Tā kā viss ritēja savu dabisko gaitu, drīz vien nolēmu bērna parastās autiņbiksītes nomainīt pret tādām, ko var novilkt un uzvilkt kā biksītes, – lai meita pati varētu tikt galā, ja viņai to sagribētos. Taču tieši tobrīd pie auklītes sāka nākt jauns mazs bēbis, bet tas nozīmēja lomas maiņu manai meitai – nu viņa vairs nebija pati mazākā luteklīte, sava vieta bija jāatdod citam mazulim.
Šis brīdis bija grūts – meitiņa tomēr negribēja zaudēt savas privilēģijas, viņa pieprasīja visu auklītes uzmanību un izrādīja greizsirdību uz jaunpienācēju. Tāpēc, lai gan mans meitēns jau itin braši kāpa pa kāpnēm un, pēc franču teorijas, bija gatavs svarīgajam brīdim, auklīte ieteica pāris mēnešus nogaidīt.
Sagaidīt īsto brīdi
Tātad jāsagaida īstais brīdis, kad mazulis ir vesels, laimīgs, apmierināts ar sevi un visu pasauli, – tikai tad būs lielākas cerības, ka viss izdosies. Franči domā, ka labāk sākt vēlāk nekā krist atpakaļ, ja uzsākts nelaikā. Man arī šķiet, ka visam ir savs laiks un tad, kad bērns nobriedis jaunam lēcienam savā attīstībā, tas notiek ātri.
Nogaidījuši, līdz grūtais periods meitiņas dzīvē beidzas, kā arī redzot meitas sekmes, epizodiski ejot uz podiņa, nolēmām ķerties pie nākamā posma – gada un astoņu mēnešu vecumā mazajai pa dienu sākām vilkt pamperus-biksītes. Nu meita varēja aktīvi trenēties biksīšu no/uzvilkšanā, kā arī iešanā uz podiņa. Nu viņa bija jau liela, to varēja darīt pati! Protams, naktī meitiņa vēl gulēja ar parastajām autiņbiksītēm.
Franči uzsver: neceriet, ka viss būs uzreiz, visam jānotiek pakāpeniski – pirmais lielais solis ir čurāšana podiņā, nākamais – kakāšana podiņā un tikai pēc tam sausa gultiņa pusdienlaikā un vēl vēlāk – naktī.
Saglabāt vienotu attieksmi
Manuprāt, svarīgi arī ievērot konsekvenci, t.i., saglabāt tās pašas prasības un vienotu attieksmi gan mājās, gan pie vecvecākiem, gan pie auklītes vai bērnudārzā, citādi vecāku pūliņiem nav lielas nozīmes. Auklīte bija ļoti jauka, tieši ar viņas atbalstu un palīdzību mums viss izdevās tik dabiski un, viņas vārdiem runājot, ātri salīdzinājumā ar citiem bērniem, ko viņa auklējusi. Bija pagājušas tikai desmit dienas, kopš meita valkāja lielo bērnu autiņbiksītes, kad meita sausām biksēm nostaigāja līdz pat vakaram, cītīgi un ar prieku iedama uz podiņa. Ar lielākām vai mazākām sekmēm tā turpinājām pusotru mēnesi, līdz sagaidīju savu brīvo Ziemassvētku nedēju (meitiņai tad bija gads un nepilni desmit mēneši), lai meitai varētu pilnībā noņemt autiņbiksītes.
Mierīgi dzīvojām pa māju
Pirmajās četrās piecās dienās meitiņa pieslapināja daudz bikšu, bet, tā kā mums to bija diezgan, īpaši neuztraucos. Visu šo nedēļu kopā ar meitu biju vai nu es, vai vīrs. Mierīgi dzīvojām pa māju, neuztraucoties ne par slapjajām biksēm, ne par peļķītēm uz grīdas. Mazā ļoti ātri pati saprata, ka slapjš un auksts pie dupša nav nekas patīkams. Turpinājām viņu likt uz podiņa un priecājāmies par katrām sausām biksītēm, līdz ļoti drīz meita uz podiņa sāka prasīties pati. Un ta jau bija uzvara!
Auklītes acis bija platas, kad pēc brīvdienām ieradāmies un paziņojām, ka manai meitai vairs nav autiņbiksīšu. Viņasprāt, mēs tomēr visu darījām nedaudz par ātru. Tāpēc stingri jo stingri viņai pieteicu nelikt pamperus. Vienīgais izņēmums – ejot ārā, jo tomēr bija janvāris.
Protams, arī pie aukles meitiņa sākumā diezgan bieži pieslapināja biksītes, tā teikt, pārbaudīja attieksmi katrā vietā. Citkārt pēc vairākiem sausuma periodiem atkal uznāca slapjākas dienas. Tas var būt ļoti atkarīgs gan no bērna pašsajūtas, gan no viņa dienas notikumiem. Taču progress bija nepārprotams. Svarīgākais – meita pati prasījās uz podiņa. Drīz, arī ārā ejot, autiņbiksītes vairs nebija vajadzīgas – divu gadu vecumā meita visu dienu varēja nodzīvot ar sausām biksītēm.
Te gan jāpiemin, ka visu šo laiku runa bija tikai par čurāšanu podā, kaka joprojām tika vai nu autiņbiksēs (sākotnēji), vai biksītēs. Pēc pieredzējušās auklītes vārdiem, tas esot normāli, tāpat kā tas, ka lielās darīšanas meita pamanījās nokārtot, paslēpusies aiz aizkariem vai citur.
Nākamā uzvara
Par patieso uzvaru varot saukt brīdi, kad bērns nebaidās podiņā arī kakāt. Sapratu, ka līdz tam mums vēl drusciņ jāpaciešas. Taču neparedzēti apstākļi notikumus pasteidzināja. Mūsu auklītei nomira mamma, un viņa paņēma brīvu nedēļu. Šo nedēļu mana meita dzīvoja pie citas auklītes, un tas mazajai radīja diezgan lielu stresu. Dabiski, šai auklei bija citas prasības un cita attieksme, bet, galvenais, – viņa nebija tik mīļa.
Vai nu baidīdamās no soda, vai pārlieku respektējot jauno vidi, meitiņa nevis atsāka čurāt biksēs (par ko es ļoti baidījos), bet tieši šajā viņai tik grūtajā nedēļā pirmo reizi pati pakakāja podiņā. Tas bija kā klikšķis – tas bija noticis, meita to bija izdarījusi, un atpakaļceļa vairs nebija. Un tā divu gadu un divu mēnešu vecumā mana mazā meitiņa bija kļuvusi par lielu meiteni.
Šobrīd, kad viņai ir divarpus gadi (brīdī, kad rakstu šo vēstuli), domāju par autiņbiksīšu noņemšanu diendusas laikā, jo, ja meita pačurā pirms un uzreiz pēc gulēšanas, tad divas stundas var nogulēt sausa. Turklāt meita tagad iet Rīgas bērnudārzā, kas viņai ir gan jauna, gan grūta, gan vērtīga pieredze. Arī dārziņā viņai pusdienlaiku ļauj gulēt bez autiņbiksītēm, kas ir ļoti apsveicami. Nu, un pēc tam atliek vairs tikai beidzamais solis – noņemt autiņbiksītes arī naktī, ar ko vairs ilgi nekavēsimies.
Meitas radināšana pie podiņa man ļoti patika, jo, no vienas puses, mani nemaz neapgrūtināja un, no otras, deva man ticību, ka varu paļauties uz savu intuīciju.
Lai arī jums izdodas!
Silvija Ābele
2001. gada septembrī, Rīgā
Šis raksts ar nosaukumu Palīdzēja auklītes gudrība publicēts žurnāla Mans Mazais 2002. gada janvāra numurā.
Paldies par sirsnīgo sadarbību toreizējai žurnāla Mans Mazais redaktorei Vitai Beļavniecei.
