Vecie uzskati mainās
Šīs rindas top, pārdomājot un sarunājoties ar sevi par to, kā audzinu savus bērnus. Viņu vecuma starpība ir tikai seši gadi, taču cik bezgala daudz kas mainījies gan sabiedrības attieksmē pret bērnu, gan ieteikumos par mazuļa kopšanu un ēdināšanu, gan arī manos uzskatos!
Kad dzima mans puika (1992), Latvijā tikai parādījās “pamperi”, kas vairākumam ģimeņu toreiz nebija pa kabatai.
To, ka tā laika paradumi un uzskati, piemēram, ka mazulis jābaro ik pēc trīsarpus stundām, ne biežāk, ka mazo labāk neņemt bieži rokās, lai neizlaižas, u. tml., bija absurdi, spēju novērtēt tikai tagad. Toreiz, pirms septiņiem gadiem, ne man, ne daudziem citiem šīs normas nešķita apstrīdamas un es jau arī nezināju, ka var citādi. Apzinos, ka arī mana attieksme pret mazo bija diezgan autoritāra. Toreiz domāju, ka bērns ir tāpēc, lai klausītu vecākus. Un, ja tā nenotika, citu līdzekļu vai metožu kā vien disciplīnas uzspiešana un prasība akli paklausīt man nebija.
Biju ikdienas daudzo pienākumu nomocīta sieviete, kurai pilna galva ar pareizām instrukcijām par bērnu audzināšanu. Aiz centības visu izpildīt, kā nākas, neatlika laika vienkārši priecāties par bērnu. Taču tolaik neapzinājos, ko daru nepareizi. Vienkārši dzīvojām, kā pratām, un bija jau, protams, arī daudz gaišu brīžu, puišelis auga.
Ne toreiz, ne tagad neesmu uzskatījusi sevi par sliktu mammu savam bērnam.
Bērnam augot, augu pati
Kad dēlam bija divarpus gadi, vīra darba dēļ mums radās iespēja kādu laiku dzīvot Šveicē. Tur burtiski ik uz soļa redzēju citādu attieksmi pret bērnu. Pamazām sākās mana pārtapšana. Redzēju, ka mazo var audzināt citādi – bez kliegšanas, bez pēriena, rēķinoties ar bērnu, cienot viņu. Tas viss man bija kas jauns. Taču, lai gan atzinu, ka man tas viss patīk, pati joprojām nereti lietoju savas vecās metodes, izejot no konflikta kā mirkļa uzvarētāja. Nu nē, ne jau katrreiz uzšaujot pa dupsi (neuzskatu, ka esmu daudz pērusi savu bērnu), ļoti daudz var nodarīt ar vārdiem vien.
Redzot labos piemērus, taču nespējot un nemākot tos izmantot praksē un ar savu autoritārismu turpinot “dzīt zemē” puiku, sāku mocīties sirdsapziņas pārmetumos. Pati visu ļoti pārdzīvoju, tā teikt, pirms tam biju nepraša, bet to nezināju, tagad – sapratu savas kļūdas, taču nespēju ar tām tikt galā.
Atkal un atkal meklēju vainīgos – kāpēc citi vecāki var, bet es ne? Mēģināju savā neprasmē vainot pat režīmu. Un patiesībā šis sava veida sociālisma komplekss mani nav pametis vēl šodien. Lai gan tagad man ir krietni lielāka pieredze, lai gan bieži palasos psihologu un pedagogu grāmatas un rakstus, joprojām ir liela šķirtne starp izlasīto, manis akceptēto un to, kā rīkojos, ja, piemēram, mans dēls atsakās kārtot istabu un aizcērt durvis man deguna priekšā.
Skaidrs, ka, piedzimstot pirmajam bērnam, mēs nevaram uzreiz būt “gatavi” vecāki. Mēs augam, pilnveidojamies un maināmies reizē ar bērnu. Arī es nebeidzu un nebeidzu mācīties būt par mammu savām atvasēm. Un, jāatzīst, kaut gan varbūt lēnāk, nekā man gribētos, tomēr mainos.
Diemžēl redzu, ka dēlēnā pārāk stipri iesakņojusies viņa pirmo dzīves gadu pieredze. Viņa personība bijusi nospiesta tik dziļi, ka tai joprojām grūti izpausties. Brīžiem gribas – nu lai taču viņš ir nepaklausīgāks, lai parāda, kas viņam patīk, kas ne! Bet es zinu un ticu, ka mums izdosies atdzīvināt dēla “Es” apziņu.
Tagad saprotu, cik milzīga nozīme ir mazā cilvēka pirmajiem dzīves gadiem. Bērnam tad nevar būt par daudz mīlestības, cieņas, apbrīna, prieka.
Man dota otra iespēja
Savu mazo meitiņu nekā īpaši neaudzinām. Viņa mums vienkārši ir, mēs par to esam ļoti laimīgi un nekaunāmies viņai to teikt neskaitāmas reizes dienā. Tāpat kā to, ka viņa ir pati jaukākā un skaistākā meitenīte.
Bez kādas īpašas disciplinēšanas viņa pati jau šo to noliek vietā, ko redz mētājamies pa zemi, kārtīgi aizver vaļā atstātas durvis (lai bebīši netiek klāt, kā mēs sakām). Priecājos, ka visas šīs prasmes meitiņa apgūst pati, vērojot, kā mēs dzīvojam ģimenē. Ar savu beznosacījuma mīlestību mazajai radām drošu pamatu, un īstajā brīdī viņa ir pietiekami nobriedusi, lai atkal apgūtu kaut ko jaunu. Un tad par katru sīkāko sasniegumu mazais cilvēciņš jāpaslavē, lai viņam prieks censties arī nākamreiz. Brīžiem šķiet, ka mazajai pašapziņas jau ir krietni vairāk nekā brālim.
Ne vienmēr meitiņa ir staigājoša saulīte, mazā labi zina, kas viņai nepatīk, un to nekavējas izrādīt. Bet arī dusmoties viņai ļaujam, jo cilvēks taču nevar būt mūždien laimīgs. Zinu, ka smilšu kastē viņa neļaus sevi apcelt. Dažreiz, kad meita man pasaka, «ko domā», uzreiz vienu sekundes simtdaļu manī uzjundī sašutums: «Ak tu, mazā knīpa, kā tu uzdrīksties?» Taču tūlīt samierinos ar viņas viedokli, ja vien attiecīgajā situācijā to var atļauties. Lai arī bieži saku, ka meitai jau ir savs raksturiņš (lasi: spītība), patiesībā par to tikai priecājos, jo cilvēks zina, ko grib un kas viņam nav pa prātam. Es pati to nemācēju izrādīt pat divdesmit piecu gadu vecumā…
Zinot par divgadnieku «nē» un «pati!» periodiem, uz meitas pašapliecināšanās centieniem mēģinām reaģēt iecietīgi. Un mūsu lielākais nesenais atklājums – meitas agresivitāte un sitienam atvēzētā roķele nav nekas cits kā izmisis sauciens pēc mīlestības!
Varu tikai piebilst, ka patiesībā nekā īpaši savus bērnus neaudzinu. Arvien vairāk man šķiet, ka bērni izaug paši, vienkārši dzīvojot ar mums kopā un esot mums blakus dažādos dzīves brīžos. Tas nozīmē, ka pareizo situācijas risinājumu visbiežāk iespējams atrast, klausot savai mammas intuīcijai. Tas savukārt prasa pieņemt pašai sevi kā personību, uzticēties sev, ticēt, ka mēs spējam būt pietiekami labi vecāki saviem bērniem. Jo būt ideāliem no mums neviens neprasa.
Silvija Ābele
Buloņā, Francijā
Šī vēstule publicēta žurnālā Mans Mazais 2001. gada jūnija numurā
Paldies par sirsnīgo sadarbību toreizējai žurnāla Mans Mazais redaktorei Vitai Beļavniecei.
